Dzintars, meistars, gadsimti. Satikšanās

Dzintara apstrādes darbnīca: 5. – 15.  gs. Ar šādu laikmeta tvērumu un tam piederīgām prasmēm sestdien, 2024.gada 8. jūnijā, festivāla “Zobens un Lemess”  Senajā ciemā varēs sastapt ALEKSANDRU REDJKO, rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupas SENZEME dalībnieku. Tā ir iespēja ikvienam interesantam izzināt stāstu par dzintara apstrādi un pielietojumu pirms simtiem gadu.

Kā sākusies aizraušanās ar dzintaru? Ar ko tas īpašs? Ar kādiem rīkiem top vēsturisko rotu replikas? Kuram laikmetam tās piederīgas? Tā kā festivāls notiek Zemgalē, tematiski interesants aspekts: cik izplatītas tieši šajā teritorijā bijušas dzintaru rotas, proti, kā varētu raksturot Zemgali dzelzs laikmetā un/ vai vēlākos gadsimtos?  Uzskaņojumam neliels ieskats (ekspresintervija) rekonstruktora un dzintara mijiedarbībā.

Kas Tevi aizrauj dzintarā?

Dzintars – silts kā saule un smaržīgs kā priežu sils, maigi mirdzošs un noslēpumaini miglains, individuāls un unikāls katrā gabaliņā. Materiāls, kam piemīt dīvainas un gandrīz maģiskas īpašības, –  mūsu zemei vienmēr ir bijis simbolisks. Latviju mēs saucam par Dzintarzemi, tās Baltijas jūras vēso viļņu apskalotos krastus –  par Dzintarkrastu. Dzintars, manuprāt, ir autentiskākais materiāls Latvijas vēsturē, tas ir mūsu Baltijas zelts. Dzintars man personīgi ir patriotisma personifikācija. Liela patriotisma – attiecībā pret visu valsti, un maza, vietēja patriotisma – attiecībā pret Liepāju, kas ir pilsēta ar neatkārtojamu auru un unikālu vēsturi, manas bērnības pilsētu. Pilsētu, kurā sākās mans personīgais dzintara stāsts.

Kad pats sāki pievērsties dzintara apstrādei?

Dzīve ir sakritību virkne, loterija, kas sākas vēl pirms mūsu dzimšanas. Neviens nezina, kas tajā ir likteņa iepriekš noteikts un ko mainīt ir viņa paša spēkos. Tā sanāca arī ar dzintaru – aplinkus ceļiem, ilgi un brīžiem varbūt pat neapzināti visu savu mūžu esmu tiecies uz šo amatu. Savulaik, pusaudža gados, kad dzīvoju Liepājā, dzintara meklējumos izbraukāju ar velosipēdu pludmales no Bernātiem līdz Ziemupei. Tādējādi dažu gadu laikā biju savācis ievērojamu daudzumu. Lielākajai daļai no atradumiem bija lemts gaidīt savu kārtu aptuveni 30 gadus.

Vēlāk, jau pēc studijām Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, daudzu gadu pašizglītošanās, nodarbošanās ar novadpētniecību un visiem citiem saviem vaļaspriekiem, no kuriem lielākā daļa bijuši saistīti ar vēsturi, sapratu, ka manā dzīvē trūkst vēstures rekonstrukcijas – aktivitātes, kura man visu mūžu ir patiesi patikusi. Un 2014. gadā liktenis mani atveda uz vēsturiskās rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas klubu “Senzeme” –  klubu ar augstu izglītības un erudīcijas līmeni, klubu, kas praktiski nenodarbojas ar vēsturiskās rekonstrukcijas kaujas komponenti, klubu, kura mērķis ir atdzīvināt senos amatus.

Kad manu kandidatūru izskatīja valde, bija jautājums, ko es darīšu klubā "ar savām rokām". Atbilde nāca pati par sevi – dzintara apstrāde. Pirmos gadus, kā saka, uzņemt apgriezienus “traucēja” loka šaušana, kas krietnu laiku bija manas dzīves aktīva sastāvdaļa gan rekonstrukcijas jomā, gan ārpus tās. Taču pēc labās rokas pleca locītavas operācijas 2019. gadā es beidzot pavisam “pārkalu zobenu par lemesi”.

Кo Tu darini un pēti? Laikmets? Ar kādiem rīkiem?

Manas darbnīcas "produkcija" ir vēsturisku rotu replikas. Fokusā ir arheoloģiskie atradumi gan no Latvijas teritorijas, gan no citām zemēm, kurās dzintaru tradicionāli izmantoja kā materiālu rotu izgatavošanai, galvenokārt reģionā ap Baltijas jūru. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka mana dzintara darbnīca ir nekomerciāls projekts eksperimentālās arheoloģijas jomā, projekts, kura galvenais mērķis ir atjaunot vēsturisko amatu kā tādu, kas izmanto autentiskus instrumentus, darba materiālus un tehnoloģijas.

Otrs šī projekta svarīgais mērķis ir izveidot dzintara rotu atdarinājumu kolekciju, ko varētu izmantot demonstrēšanai un izglītojošiem nolūkiem, sava veida mini-muzeju. Jā, es izpildu kolēģu pasūtījumus, gan no Latvijas, gan no citām valstīm, taču daudzu iemeslu dēļ (materiālu, brīvā laika un dažreiz arī vēlmes trūkuma) tas nekad nav bijis un nebūs manas darbības pašmērķis.

Laika diapazons ir no vidējā dzelzs laikmeta līdz vēlajiem viduslaikiem, aptuveni V – XV gs. Aprīkojumā ir rokas instrumenti, kuri atbilst šim laika periodam. Tajos ietilpst visa veida griežņi, īleni, urbji (gan manuālie, gan inerces vai, kā arī tos sauc,  pumpja darbības urbji, gan cita veida urbji), arī vienkārša virpa ar lociņa piedziņu, kā arī dabiskie un mākslīgie slīpēšanas un pulēšanas materiāli ar izcelsmi norādītajā laika periodā.

Ko vari pateikt par Zemgali dzelzs laikmetā un/ vai vēlākos gadsimtos: cik izplatītas bijušas dzintaru rotas? Kas par šo laiku pētniekiem ir zināms: tās darināja uz vietas vai ieveda no kaimiņzemēm?

Vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā dzintara rotas tradicionāli biežāk sastopamas pie jūras piekrastes iedzīvotājiem - kuršiem un lībiešiem. Zemgales teritorijā šādu atradumu ir mazāk, taču tas nenozīmē, ka tie neeksistē. Pamatā tās ir dažādas formas nelielas krelles – ripveida, muciņveida, bikoniskas, pa vienai vai divām sieviešu kreļļu rotās, kas zemgaļu vidū nav tik izplatītas, salīdzinot ar citām Latvijas maztautām. Retāk sastopami trapecveida un neregulāras formas piekariņi. Turīgo sieviešu apbedījumos dažreiz ir sastopami arī dzintara vērpjamās vārpstas skriemeļi. 

Šajā laikā dzintara izstrādājumi regulāri atrodami zemgaļu kapulauku izrakumu materiālā, vidējā dzelzī tie ir Bāļas-Šķērstaiņi, Lozberģi, Gaideļi-Viduči, Oši, Anšķini, Pļavniekkalns, vēlajā dzelzī – Atvases, Ciemalde, Kamardzes, Podiņi (Rušiņi), Kugrēni, Čapāni, Siliņi, Dreņģeri-Čunkāni. Līdzīga situācija novērojama arī Lietuvas pierobežas kapulaukos, piemēram, ar atradumu skaitu īpaši izceļas Stungiai un Diržiai kapulauki. Turklāt dzintara artefakti ir atrodami arī apdzīvotās vietās – Tērvetes pilskalnā (35 vienības), Mežotnes pilskalnā, nenocietinātajā Zeltiņu apmetnē. Daugmales pilskalnā, kas formāli atrodas Zemgales teritorijā, atrasts ļoti bagātīgs dzintara izstrādājumu klāsts  – gan gatavas rotas, gan pusfabrikāti, taču tā iedzīvotāju jauktā sastāva dēļ, kā arī dēļ Daugmales pilskalnam raksturīgajām atklātās tirdzniecības un amatniecības apmetnes iezīmēm, mēs nevaram šos atradumus attiecināt uz zemgaļu arheoloģisko kultūru.

...
Uz tikšanos darbnīcā!

Foto: Renāta Rimša